Sākotnēji Venēra bija sakņu dārzu — veģetācijas — aizbildne, kuras vārds nozīmēja „daile” — plaukstošas dabas daile. Vēlāk viņa kļuva par pavasara, puķu un visas dabas krāšņuma valdnieci. Vēlāk mīts par Aineju iespaidoja Veneras saplūšanu ar grieķu Afrodītes nozīmi, kas noveda līdz tam, ka Venera kļuva par mīlas dievi. Runā, ka tikai tad, kad pati iemīlējās un iepazina priekus un ciešanas, ko sagādā šīs jūtas, viņa kļuva par mīlas dievi. Tāpat kā Afrodīte, viņa kļuva par ne tikai mīlas, bet visa skaistuma dievi, kur vien viņa spēra kāju, tur izauga visskaistākās puķes. Tā kā Afrodīte bija Aineja māte, Venera kļuva par Aineja pēcnācēju ciltsmāti un visas Romas aizgādni.

Veneras tēvs bija dievu tēvs Jupiters un viņas mīļākie bija Marss un Vulkāns. Viņas dēls ir Amors, kurš ir viņas patstāvīgais pavadonis.

Viskrāšņāk viņas kults uzplauka Jūlija Cēzara, romiešu imperatora, laikā, kurš sevi devēja par dievietes pēcteci. Tad tika uzcelta lieliska Venēras Radītājas pils.

Līdz ar Austrumu kultu izplatīšanos Veneru sāka identificēt ar citām dievietēm — Izīdas un Astartes kultiem.

Venera, Saules sistēmas planēta, ir nosaukta tieši par godu dievietei.